En una ocasión, el Venerable Sariputta estaba morando entre los magadhans en Nalakagamaka. Entonces, un asceta errante de nombre Samandakani se acercó al Venerable Sariputta e intercambió con él cordiales saludos. Cuando concluyeron sus amable saludos y palabras de bienvenida, se sentó a un lado y dijo al Venerable Sariputta:
“Amigo Sariputta, ¿qué es la felicidad? ¿Qué es el sufrimiento?”.
“Renacimiento, amigo, es el sufrimiento. No-renacimiento es la felicidad. Cuando hay renacimiento, este sufrimiento ha de ser esperado: frío, calor, hambre, sed, defecar y orinar; estar afligido por el fuego, palos o cuchillos; ser regañado por parientes y amigos reunidos juntos. Cuando hay renacimiento, este sufrimiento ha de ser esperado.
Cuando no hay renacimiento, esta felicidad ha de ser esperada: ni frío ni calor, falta de hambre y sed, falta de [necesidad] de defecar y orinar; no estar afligido por el fuego, palos ni cuchillos; no ser regañado por parientes ni amigos reunidos juntos. Cuando no hay renacimiento, esta felicidad ha de ser esperada”.
Ekaṁ samayaṁ āyasmā sāriputto magadhesu viharati nālakagāmake. Atha kho sāmaṇḍakāni paribbājako yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā sāriputtena saddhiṁ sammodi. Sammodanīyaṁ kathaṁ sāraṇīyaṁ vītisāretvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho sāmaṇḍakāni paribbājako āyasmantaṁ sāriputtaṁ etadavoca:
Ekaṁ samayaṁ āyasmā sāriputto magadhesu viharati nālakagāmake.
Atha kho sāmaṇḍakāni paribbājako yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā sāriputtena saddhiṁ sammodi.
Sammodanīyaṁ kathaṁ sāraṇīyaṁ vītisāretvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho sāmaṇḍakāni paribbājako āyasmantaṁ sāriputtaṁ etadavoca:
Ekaṁ samayaṁ āyasmā sāriputto magadhesu viharati nālakagāmake. Atha kho sāmaṇḍakāni paribbājako yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā sāriputtena saddhiṁ sammodi. Sammodanīyaṁ kathaṁ sāraṇīyaṁ vītisāretvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho sāmaṇḍakāni paribbājako āyasmantaṁ sāriputtaṁ etadavoca:
“Kiṁ nu kho, āvuso sāriputta, sukhaṁ, kiṁ dukkhan”ti?
“Kiṁ nu kho, āvuso sāriputta, sukhaṁ, kiṁ dukkhan”ti?
“Kiṁ nu kho, āvuso sāriputta, sukhaṁ, kiṁ dukkhan”ti?
“Abhinibbatti kho, āvuso, dukkhā, anabhinibbatti sukhā. Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—sītaṁ uṇhaṁ jighacchā pipāsā uccāro passāvo aggisamphasso daṇḍasamphasso satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma rosenti. Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ. Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—na sītaṁ na uṇhaṁ na jighacchā na pipāsā na uccāro na passāvo na aggisamphasso na daṇḍasamphasso na satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma na rosenti. Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhan”ti.
“Abhinibbatti kho, āvuso, dukkhā, anabhinibbatti sukhā.
Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—
sītaṁ uṇhaṁ jighacchā pipāsā uccāro passāvo aggisamphasso daṇḍasamphasso satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma rosenti.
Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ.
Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—
na sītaṁ na uṇhaṁ na jighacchā na pipāsā na uccāro na passāvo na aggisamphasso na daṇḍasamphasso na satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma na rosenti.
Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhan”ti.
“Abhinibbatti kho, āvuso, dukkhā, anabhinibbatti sukhā. Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—sītaṁ uṇhaṁ jighacchā pipāsā uccāro passāvo aggisamphasso daṇḍasamphasso satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma rosenti. Abhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ dukkhaṁ pāṭikaṅkhaṁ. Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhaṁ—na sītaṁ na uṇhaṁ na jighacchā na pipāsā na uccāro na passāvo na aggisamphasso na daṇḍasamphasso na satthasamphasso ñātīpi mittāpi saṅgamma samāgamma na rosenti. Anabhinibbattiyā, āvuso, sati idaṁ sukhaṁ pāṭikaṅkhan”ti.