Esto he escuchado. En una ocasión el Venerable Nandaka estaba morando en la mansión Migaramata del Parque del Este, cerca de Savatthi. Entonces, Salha, el nieto de Migara y Rohana, el nieto de Pekhuniya se acercaron al Venerable Nandaka, le rindieron homenaje y se sentaron a un lado. Entonces el Venerable Nandaka dijo a Salha:
“Ven, Salha, no te muevas por tradición oral, por el linaje de la enseñanza, por los rumores, por la colección de las escrituras, por el razonamiento lógico, por el razonamiento inferencial, por reflexión razonada, por aceptación reflexiva de los puntos de vista, por parecer competentes, ni porque pienses: ‘El asceta es nuestro maestro’. Sino cuando comprendas por ti mismo: ‘Estas cosas son perjudiciales, estas cosas son reprochables, estas cosas son censuradas por el sabio, estas cosas, cuando son aceptadas y practicadas, conducen al perjuicio e insatisfacción’; entonces, Salha, deberías abandonarlas”.
“¿Qué piensas, Salha, existe la avidez?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa añoranza. Una persona ávida, llena de añoranza, destruye la vida, toma lo que no le ha sido dado, transgrede con la esposa de otro, dice falsedades y también instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al perjuicio y la insatisfacción por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, existe el odio?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa animadversión. Una persona llena de odio, con la mente de animadversión destruye la vida… y también instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al perjuicio y la insatisfacción por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, existe la falsa ilusión?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa ignorancia. Una persona confundida, inmersa en la ignorancia destruye la vida… y también instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al perjuicio y la insatisfacción por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, son estas cosas beneficiosas o perjudiciales?”.—"Perjudiciales, Venerable Señor”.—"¿Reprochables o irreprochables?”.—"Reprochables, Venerable Señor"-—"¿Censuradas por el sabio o elogiadas por el sabio?"—"Censuradas por el sabio, Venerable Señor”.—"Cuando son aceptadas y practicadas, ¿conducen al perjuicio e insatisfacción o no? O, ¿cómo lo ves?”.—"Cuando son aceptadas y practicadas, Venerable Señor, conducen al perjuicio e insatisfacción. Así lo veo”.
“Es por eso, Salha, que cuando dijimos: ‘Ven, Salha, no te muevas por tradición oral… Sino cuando comprendas por ti mismo: «Estas cosas son perjudiciales, estas cosas son reprochables, estas cosas son censuradas por el sabio, estas cosas, cuando son aceptadas y practicadas, conducen al perjuicio e insatisfacción»; entonces, Salha, deberías abandonarlas’, fue acerca de esto que se lo dijo.
“Ven, Salha, no te muevas por tradición oral, por el linaje de la enseñanza, por los rumores, por la colección de las escrituras, por el razonamiento lógico, por el razonamiento inferencial, por reflexión razonada, por aceptación reflexiva de los puntos de vista, por parecer competentes, ni porque pienses: ‘El asceta es nuestro maestro’. Sino cuando comprendas por ti mismo: ‘Estas cosas son beneficiosas, estas cosas son irreprochables, estas cosas son elogiadas por el sabio, estas cosas, cuando son aceptadas y practicadas, conducen al bienestar y felicidad’; entonces, Salha, deberías vivir de acuerdo con ellas”.
“¿Qué piensas, Salha, existe la no-avidez?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa ausencia de la añoranza. Una persona sin avidez y sin añoranza no destruye la vida, no toma lo que no le ha sido dado, no transgrede con la esposa del otro, no dice falsedades ni tampoco instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al bienestar y felicidad por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, existe el no-odio?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa buena voluntad. Una persona sin odio, con la mente de buena voluntad no destruye la vida… ni tampoco instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al bienestar y felicidad por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, existe la no-falsa ilusión?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“Yo digo que esto significa el verdadero conocimiento. Una persona no confundida, que arribó al conocimiento verdadero, no destruye la vida… ni tampoco instiga a otros a hacer lo mismo. ¿Conduce esto al bienestar y felicidad por largo tiempo?”.
“Sí, Venerable Señor”.
“¿Qué piensas, Salha, son estas cosas beneficiosas o perjudiciales?”.—"Beneficiosas, Venerable Señor”.—"¿Reprochables o irreprochables?”.—"Irreprochables, Venerable Señor”.—"¿Censuradas por el sabio o elogiadas por el sabio?”.—"Elogiadas por el sabio, Venerable Señor”.—"Cuando son aceptadas y practicadas, ¿conducen al bienestar y felicidad o no? O, ¿cómo lo ves?”.—"Cuando son aceptadas y practicadas, Venerable Señor, conducen al bienestar y felicidad. Así lo veo”.
“Es por eso, Salha, que cuando dijimos: ‘Ven, Salha, no te muevas por tradición oral… Sino cuando comprendas por ti mismo: «Estas cosas son beneficiosas, estas cosas son irreprochables, estas cosas son elogiadas por el sabio, estas cosas, cuando son aceptadas y practicadas, conducen al bienestar y felicidad»; entonces, Salha, deberías vivir de acuerdo con ellas’, fue acerca de esto que se lo dijo.
“Entonces, Salha, aquel noble discípulo, que evita la añoranza, evita la animadversión, no confundido, comprendiendo claramente, siempre atento, mora impregnando una cuarta parte del mundo con la mente llena del amor benevolente… con la mente llena de la compasión… con la mente llena de la dicha altruista… con la mente llena de la ecuanimidad, al igual que impregnando la segunda cuarta parte del mundo, la tercera y la cuarta. Así por encima, a lo ancho y por todas partes, hacia todos y a sí mismo, mora impregnando el mundo entero con la mente llena de ecuanimidad, vasta, elevada, inconmensurable, sin enemistad y sin animadversión”.
“Entonces, Salha, él entiende así: ‘Existe esto, existe lo superior, existe lo inferior, existe el escape definitivo de todo lo que está involucrado con la percepción’. Cuando ve y conoce así, su mente se libera de la corrupción de la sensualidad, de la corrupción de la existencia y de la corrupción de la ignorancia. Y cuando es liberado así, surge este conocimiento: ‘[Esto ha sido] liberado’. Y comprende esto: ‘El nacimiento está destruido, la vida santa ha sido vivida, lo que tenía que hacerse, ha sido realizado, y he aquí no hay más futuros estados de existencia’.
“Y también comprende esto: ‘Anteriormente había la codicia; aquello era perjudicial, pero ahora no la hay; esto es beneficioso. Anteriormente había el odio; aquello era perjudicial, pero ahora no lo hay; esto es beneficioso. Anteriormente había la falsa ilusión; aquello era perjudicial, pero ahora no la hay; esto es beneficioso’.
“De esta manera, Salha, ya en esta presente vida, él mora saciado, templado y confortable, experimentando la dicha, habiendo llegado a ser divino, él mismo”.
Evaṁ me sutaṁ—ekaṁ samayaṁ āyasmā nandako sāvatthiyaṁ viharati pubbārāme migāramātupāsāde. Atha kho sāḷho ca migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā yenāyasmā nandako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṁ nandakaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho sāḷhaṁ migāranattāraṁ āyasmā nandako etadavoca: *migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā → rohaṇo ca pekhuniyanattā (bj); rohano ca pekhuṇiyanattā (sya-all, km); rohaṇo ca pekhuṇiyanattā (pts1ed)
ekaṁ samayaṁ āyasmā nandako sāvatthiyaṁ viharati pubbārāme migāramātupāsāde.
Atha kho sāḷho ca migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā yenāyasmā nandako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṁ nandakaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho sāḷhaṁ migāranattāraṁ āyasmā nandako etadavoca: *migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā → rohaṇo ca pekhuniyanattā (bj); rohano ca pekhuṇiyanattā (sya-all, km); rohaṇo ca pekhuṇiyanattā (pts1ed)
Evaṁ me sutaṁ—ekaṁ samayaṁ āyasmā nandako sāvatthiyaṁ viharati pubbārāme migāramātupāsāde. Atha kho sāḷho ca migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā yenāyasmā nandako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṁ nandakaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho sāḷhaṁ migāranattāraṁ āyasmā nandako etadavoca: *migāranattā sāṇo ca sekhuniyanattā → rohaṇo ca pekhuniyanattā (bj); rohano ca pekhuṇiyanattā (sya-all, km); rohaṇo ca pekhuṇiyanattā (pts1ed)
“Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha ‘ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyātha.
“Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti.
Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha ‘ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyātha.
“Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha ‘ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyātha.
Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi lobho”ti?
Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi lobho”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Abhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Luddho kho ayaṁ, sāḷhā, abhijjhālu pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Abhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Luddho kho ayaṁ, sāḷhā, abhijjhālu pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Abhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Luddho kho ayaṁ, sāḷhā, abhijjhālu pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi doso”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā,
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi doso”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Byāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Duṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, byāpannacitto pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Byāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Duṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, byāpannacitto pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Byāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Duṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, byāpannacitto pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi moho”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā,
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi moho”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Avijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Mūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, avijjāgato pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Avijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Mūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, avijjāgato pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Avijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Mūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, avijjāgato pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇati, parampi tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Akusalā, bhante”.
“Akusalā, bhante”.
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Sāvajjā, bhante”.
“Sāvajjā, bhante”.
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññugarahitā, bhante”.
“Viññugarahitā, bhante”.
“Samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattanti, no vā? Kathaṁ vā ettha hotī”ti?
“Samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattanti, no vā?
“Samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattanti, no vā? Kathaṁ vā ettha hotī”ti?
“Samattā, bhante, samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti. Evaṁ no ettha hotī”ti.
“Samattā, bhante, samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti.
“Samattā, bhante, samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti. Evaṁ no ettha hotī”ti.
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā: ‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyāthā’ti, iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā:
‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti.
Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—
ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyāthā’ti,
iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā: ‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—ime dhammā akusalā, ime dhammā sāvajjā, ime dhammā viññugarahitā, ime dhammā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, pajaheyyāthā’ti, iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha: ‘ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyātha.
Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti.
Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha:
‘ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyātha.
Etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha: ‘ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantī’ti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyātha.
Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi alobho”ti?
Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi alobho”ti?
Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi alobho”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Anabhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Aluddho kho ayaṁ, sāḷhā, anabhijjhālu neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Anabhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Aluddho kho ayaṁ, sāḷhā, anabhijjhālu neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Anabhijjhāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Aluddho kho ayaṁ, sāḷhā, anabhijjhālu neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi adoso”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi adoso”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi adoso”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Abyāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Aduṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, abyāpannacitto neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Abyāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Aduṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, abyāpannacitto neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Abyāpādoti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Aduṭṭho kho ayaṁ, sāḷhā, abyāpannacitto neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi amoho”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā,
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, atthi amoho”ti?
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Vijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Amūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, vijjāgato neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Vijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi.
Amūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, vijjāgato neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Vijjāti kho ahaṁ, sāḷhā, etamatthaṁ vadāmi. Amūḷho kho ayaṁ, sāḷhā, vijjāgato neva pāṇaṁ hanati, na adinnaṁ ādiyati, na paradāraṁ gacchati, na musā bhaṇati, parampi na tathattāya samādapeti, yaṁ sa hoti dīgharattaṁ hitāya sukhāyā”ti.
“Evaṁ, bhante”.
“Evaṁ, bhante”.
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Taṁ kiṁ maññatha, sāḷhā, ime dhammā kusalā vā akusalā vā”ti?
“Kusalā, bhante”.
“Kusalā, bhante”.
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Sāvajjā vā anavajjā vā”ti?
“Anavajjā, bhante”.
“Anavajjā, bhante”.
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññugarahitā vā viññuppasatthā vā”ti?
“Viññuppasatthā, bhante”.
“Viññuppasatthā, bhante”.
“Viññuppasatthā, bhante”.
“Samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattanti, no vā? Kathaṁ vā ettha hotī”ti?
“Samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattanti, no vā?
“Samattā samādinnā hitāya sukhāya saṁvattanti, no vā? Kathaṁ vā ettha hotī”ti?
“Samattā, bhante, samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantīti. Evaṁ no ettha hotī”ti.
“Samattā, bhante, samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantīti.
“Samattā, bhante, samādinnā hitāya sukhāya saṁvattantīti. Evaṁ no ettha hotī”ti.
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā: ‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā:
‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti.
Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—
“Iti kho, sāḷhā, yaṁ taṁ avocumhā: ‘etha tumhe, sāḷhā, mā anussavena, mā paramparāya, mā itikirāya, mā piṭakasampadānena, mā takkahetu, mā nayahetu, mā ākāraparivitakkena, mā diṭṭhinijjhānakkhantiyā, mā bhabbarūpatāya, mā samaṇo no garūti. Yadā tumhe, sāḷhā, attanāva jāneyyātha—
ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā dīgharattaṁ hitāya sukhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyāthā’ti, iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā dīgharattaṁ hitāya sukhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyāthā’ti,
iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
ime dhammā kusalā, ime dhammā anavajjā, ime dhammā viññuppasatthā, ime dhammā samattā samādinnā dīgharattaṁ hitāya sukhāya saṁvattantīti, atha tumhe, sāḷhā, upasampajja vihareyyāthā’ti, iti yaṁ taṁ vuttaṁ idametaṁ paṭicca vuttaṁ.
Sa kho so, sāḷhā, ariyasāvako evaṁ vigatābhijjho vigatabyāpādo asammūḷho sampajāno patissato mettāsahagatena cetasā …pe… karuṇā … muditā … upekkhāsahagatena cetasā ekaṁ disaṁ pharitvā viharati, tathā dutiyaṁ, tathā tatiyaṁ, tathā catutthaṁ, iti uddhamadho tiriyaṁ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṁ lokaṁ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjhena pharitvā viharati.
Sa kho so, sāḷhā, ariyasāvako evaṁ vigatābhijjho vigatabyāpādo asammūḷho sampajāno patissato mettāsahagatena cetasā …pe…
upekkhāsahagatena cetasā ekaṁ disaṁ pharitvā viharati, tathā dutiyaṁ, tathā tatiyaṁ, tathā catutthaṁ, iti uddhamadho tiriyaṁ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṁ lokaṁ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjhena pharitvā viharati.
Sa kho so, sāḷhā, ariyasāvako evaṁ vigatābhijjho vigatabyāpādo asammūḷho sampajāno patissato mettāsahagatena cetasā …pe… karuṇā … muditā … upekkhāsahagatena cetasā ekaṁ disaṁ pharitvā viharati, tathā dutiyaṁ, tathā tatiyaṁ, tathā catutthaṁ, iti uddhamadho tiriyaṁ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṁ lokaṁ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjhena pharitvā viharati.
So evaṁ pajānāti: ‘atthi idaṁ, atthi hīnaṁ, atthi paṇītaṁ, atthi imassa saññāgatassa uttari nissaraṇan’ti. *uttari → uttariṁ (bj, sya-all, km, pts1ed)Tassa evaṁ jānato evaṁ passato kāmāsavāpi cittaṁ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṁ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṁ vimuccati; vimuttasmiṁ vimuttamiti ñāṇaṁ hoti.
‘atthi idaṁ, atthi hīnaṁ, atthi paṇītaṁ, atthi imassa saññāgatassa uttari nissaraṇan’ti. *uttari → uttariṁ (bj, sya-all, km, pts1ed)
Tassa evaṁ jānato evaṁ passato kāmāsavāpi cittaṁ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṁ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṁ vimuccati;
vimuttasmiṁ vimuttamiti ñāṇaṁ hoti.
So evaṁ pajānāti: ‘atthi idaṁ, atthi hīnaṁ, atthi paṇītaṁ, atthi imassa saññāgatassa uttari nissaraṇan’ti. *uttari → uttariṁ (bj, sya-all, km, pts1ed)Tassa evaṁ jānato evaṁ passato kāmāsavāpi cittaṁ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṁ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṁ vimuccati; vimuttasmiṁ vimuttamiti ñāṇaṁ hoti.
‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti pajānāti.
‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti pajānāti.
‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti pajānāti.
So evaṁ pajānāti: ‘ahu pubbe lobho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalaṁ; ahu pubbe doso …pe… ahu pubbe moho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalan’ti. So diṭṭheva dhamme nicchāto nibbuto sītibhūto sukhappaṭisaṁvedī brahmabhūtena attanā viharatī”ti.
‘ahu pubbe lobho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalaṁ;
ahu pubbe moho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalan’ti.
So diṭṭheva dhamme nicchāto nibbuto sītibhūto sukhappaṭisaṁvedī brahmabhūtena attanā viharatī”ti.
So evaṁ pajānāti: ‘ahu pubbe lobho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalaṁ; ahu pubbe doso …pe… ahu pubbe moho, tadahu akusalaṁ, so etarahi natthi, iccetaṁ kusalan’ti. So diṭṭheva dhamme nicchāto nibbuto sītibhūto sukhappaṭisaṁvedī brahmabhūtena attanā viharatī”ti.