KARUNAPURA SUTTA PIṬAKA
KARUNAPURA Biblioteca de suttas

Colección de Suttas

Selecciona un sutta o una sección

La ficha activa reflejará aquí el sutta, sección o mapa seleccionado.

Diagnóstico
Esperando inicialización…
Preparando biblioteca…
Cargando árbol…
Mapa
Discursos Numerados
13. El capítulo sobre los peligros

Olas de temor

Aṅguttara Nikāya
13. Bhayavagga
Ūmibhayasutta
Discursos Numerados
13. El capítulo sobre los peligros
Olas de temor
Aṅguttara Nikāya
13. Bhayavagga
Ūmibhayasutta

Los riesgos de las olas, los cocodrilos, los remolinos y los tiburones.

Ruta suttaAN 4.122Sutta Piṭaka›Aṅguttara Nikāya›4. Catukkanipāta›3. Tatiyapaṇṇāsaka›13. Bhayavagga›Ūmibhayasutta
← Suttas
Versiones de traducción
Vista:
Datos de publicación
SuttaCentral
https://suttacentral.net/an4.122/es/isidatta
Título de la publicación
Discursos Numerados
Traductor
Isidatta
Título raíz
Aṅguttaranikāya
Idioma de traducción
Español
Idioma raíz
Pali
Source
https://suttacentral.net/
Número de publicación
sc-es-an-isidatta

“Monjes, he aquí se pueden esperar estos cuatro peligros para alguien que se sumerge en el agua. Y, ¿cuáles son esos cuatro? El peligro de las olas, el peligro de los cocodrilos, el peligro de las corrientes de agua y el peligro del pez feroz. Estos son, monjes, los cuatro peligros que se pueden esperar para alguien que se sumerge en el agua. Así también, monjes, he aquí se pueden esperar estos cuatro peligros para el miembro de buena familia que sale por fe, de la vida hogareña, para asumir el estilo de vida sin hogar en este Dhamma y Disciplina. Y, ¿cuáles son esos cuatro? El peligro de las olas, el peligro de los cocodrilos, el peligro de las corrientes de agua y el peligro del pez feroz.

“Y, ¿qué es, monjes, el peligro de las olas? He aquí el miembro de buena familia que sale, por fe, de la vida hogareña para asumir el estilo de vida sin hogar con este pensamiento: ‘Estoy inmerso en el nacimiento, la vejez y la muerte; en el dolor, el lamento, la pena, el abatimiento y la angustia. Estoy inmerso en la insatisfacción, afligido por la insatisfacción. Tal vez, el fin de esta gran masa de insatisfacción puede ser alcanzado’. Entonces, después de haber renunciado, sus compañeros monjes lo exhortan e instruyen así: ‘Deberías ir delante de esta manera y retornar de la otra; mira hacia adelante así, mira hacia atrás de esta forma; recoge tus extremidades de esta manera y extiéndelas de la otra; deberías vestir tu hábito y sostener tu hábito exterior de esta manera’. Así que él piensa así: ‘Anteriormente fui un hombre laico que exhortaba e instruía a otros. Pero ahora éstos, que son más jóvenes que yo, que podrían ser mis hijos o nietos, presumen poder exhortar e instruirme’. Siendo airoso y enfadado, abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior. Este se llama el monje que abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior por causa del peligro de las olas. ‘El peligro de las olas’ es la designación de la ira y el enfado. Éste es, monjes, el peligro de las olas.

“Y, ¿qué es, monjes, el peligro de los cocodrilos? He aquí el miembro de buena familia que sale, por fe, de la vida hogareña para asumir el estilo de vida sin hogar con este pensamiento: ‘Estoy inmerso en el nacimiento, la vejez y la muerte; en el dolor, el lamento, la pena, el abatimiento y la angustia. Estoy inmerso en la insatisfacción, afligido por la insatisfacción. Tal vez, el fin de esta gran masa de insatisfacción puede ser alcanzado’. Entonces, después de haber renunciado, sus compañeros monjes lo exhortan e instruyen así: ‘Deberías consumir esto pero no aquello; deberías comer esto pero no aquello; deberías saborear esto pero no aquello; deberías tomar lo que está permitido, pero no aquello. Deberías consumir, comer, saborear y tomar lo que está permitido, no lo que no está permitido. Deberías consumir, comer, saborear y tomar [las cosas] en el tiempo apropiado, no fuera del tiempo apropiado’. Así que él piensa así: ‘Anteriormente fui un hombre laico que consumía lo que quería y, lo que no deseaba, no consumía. Comía lo que quería y, lo que no deseaba, no comía. Saboreaba lo que quería y, lo que no deseaba, no saboreaba. Tomaba lo que quería y, lo que no deseaba, no tomaba. Consumía, comía, saboreaba y tomaba tanto lo que está permitido como lo que no está permitido. Consumía, comía, saboreaba y tomaba tanto en el tiempo apropiado como fuera del tiempo apropiado. Pero ahora, cuando los creyentes hombres hogareños me ofrecen deliciosas cosas para consumir y comer, durante el día fuera del tiempo propio, éstos parecen poner una mordaza en nuestra boca’. Siendo airoso y enfadado, abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior. Este se llama el monje que abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior por causa del peligro de los cocodrilos. ‘El peligro de los cocodrilos’ es la designación de la glotonería. Éste es, monjes, el peligro de los cocodrilos.

“Y, ¿qué es, monjes, el peligro de las corrientes de agua? He aquí el miembro de buena familia que sale, por fe, de la vida hogareña para asumir el estilo de vida sin hogar con este pensamiento: ‘Estoy inmerso en el nacimiento, la vejez y la muerte; en el dolor, el lamento, la pena, el abatimiento y la angustia. Estoy inmerso en la insatisfacción, afligido por la insatisfacción. Tal vez, el fin de esta gran masa de insatisfacción puede ser alcanzado’. Entonces, después de haber renunciado, por la mañana temprano, se viste, toma su cuenco y hábito exterior, y entra al pueblo o a la ciudad en busca de la comida de las limosnas, con el cuerpo, el habla y la mente sin vigilancia, sin haber establecido la atención consciente y las facultades sensoriales irrestrictos. Entonces, ve al hombre hogareño o al hijo del hombre hogareño divirtiéndose, dotado de los cinco objetos de los placeres sensuales y disfrutando de ellos. Y se le ocurre eso: ‘Anteriormente fui un hombre laico que se divertía, estaba dotado de los cinco objetos de los placeres sensuales y disfrutaba de ellos. Mi familia era rica. Podía disfrutar tanto de la riqueza como de las acciones meritorias. Dejadme ahora abandonar el entrenamiento y retornar a la vida inferior para que pueda volver a disfrutar tanto de la riqueza como de las acciones meritorias’. De modo que abandona el entrenamiento y retorna a la vida inferior. Este se llama el monje que abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior por causa del peligro de las corrientes de agua. ‘El peligro de las corrientes de agua’ es la designación de los cinco objetos de los placeres sensuales. Éste es, monjes, el peligro de las corrientes de agua.

“Y, ¿qué es, monjes, el peligro del pez feroz? He aquí el miembro de buena familia que sale, por fe, de la vida hogareña para asumir el estilo de vida sin hogar con este pensamiento: ‘Estoy inmerso en el nacimiento, la vejez y la muerte; en el dolor, el lamento, la pena, el abatimiento y la angustia. Estoy inmerso en la insatisfacción, afligido por la insatisfacción. Tal vez, el fin de esta gran masa de insatisfacción puede ser alcanzado’. Entonces, después de haber renunciado, por la mañana temprano, se viste, toma su cuenco y hábito exterior, y entra al pueblo o a la ciudad en busca de la comida de las limosnas, con el cuerpo, el habla y la mente sin vigilancia, sin haber establecido la atención consciente y las facultades sensoriales irrestrictos. Entonces, ve a las mujeres desordenada y ligeramente vestidas. Y cuando las ve, la lujuria invade su mente. Con la mente invadida por la lujuria, abandona el entrenamiento y retorna a la vida inferior. Este se llama el monje que abandona el entrenamiento y retorna al estilo de vida inferior por causa del peligro del pez feroz. ‘El peligro del pez feroz’ es la designación de las mujeres. Éste es, monjes, el peligro del pez feroz.

“Éstos son, monjes, los cuatro peligros para el miembro de buena familia que sale, por fe, de la vida hogareña para asumir el estilo de vida sin hogar en este Dhamma y Disciplina”.

“Cattārimāni, bhikkhave, bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni. Katamāni cattāri? Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ—

“Cattārimāni, bhikkhave, bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni.
Katamāni cattāri?
Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ—

“Cattārimāni, bhikkhave, bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni. Katamāni cattāri? Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ—

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni. Evamevaṁ kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbāni. *dhammavinaye agārasmā → saddhā agārasmā (bj, sya-all, km) | pabbajitassa → pabbajato (bj); pabbajito (sya-all); pabbajite (pts1ed)Katamāni cattāri? Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ.

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni.
Evamevaṁ kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbāni. *dhammavinaye agārasmā → saddhā agārasmā (bj, sya-all, km) | pabbajitassa → pabbajato (bj); pabbajito (sya-all); pabbajite (pts1ed)
Katamāni cattāri?
Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ.

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni udakorohantassa pāṭikaṅkhitabbāni. Evamevaṁ kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbāni. *dhammavinaye agārasmā → saddhā agārasmā (bj, sya-all, km) | pabbajitassa → pabbajato (bj); pabbajito (sya-all); pabbajite (pts1ed)Katamāni cattāri? Ūmibhayaṁ, kumbhīlabhayaṁ, āvaṭṭabhayaṁ, susukābhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, ūmibhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti: ‘evaṁ te abhikkamitabbaṁ, evaṁ te paṭikkamitabbaṁ, evaṁ te āloketabbaṁ, evaṁ te viloketabbaṁ, evaṁ te samiñjitabbaṁ, evaṁ te pasāritabbaṁ, evaṁ te saṅghāṭipattacīvaraṁ dhāretabban’ti. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā aññe ovadāmapi anusāsāmapi. Ime panamhākaṁ puttamattā maññe nattamattā maññe ovaditabbaṁ anusāsitabbaṁ maññantī’ti. So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu ūmibhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Ūmibhayanti kho, bhikkhave, kodhūpāyāsassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, ūmibhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, ūmibhayaṁ?
Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti:
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto;
appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti:
‘evaṁ te abhikkamitabbaṁ, evaṁ te paṭikkamitabbaṁ, evaṁ te āloketabbaṁ, evaṁ te viloketabbaṁ, evaṁ te samiñjitabbaṁ, evaṁ te pasāritabbaṁ, evaṁ te saṅghāṭipattacīvaraṁ dhāretabban’ti.
Tassa evaṁ hoti:
‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā aññe ovadāmapi anusāsāmapi.
Ime panamhākaṁ puttamattā maññe nattamattā maññe ovaditabbaṁ anusāsitabbaṁ maññantī’ti.
So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati.
Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu ūmibhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto.
Ūmibhayanti kho, bhikkhave, kodhūpāyāsassetaṁ adhivacanaṁ.
Idaṁ vuccati, bhikkhave, ūmibhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, ūmibhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti: ‘evaṁ te abhikkamitabbaṁ, evaṁ te paṭikkamitabbaṁ, evaṁ te āloketabbaṁ, evaṁ te viloketabbaṁ, evaṁ te samiñjitabbaṁ, evaṁ te pasāritabbaṁ, evaṁ te saṅghāṭipattacīvaraṁ dhāretabban’ti. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā aññe ovadāmapi anusāsāmapi. Ime panamhākaṁ puttamattā maññe nattamattā maññe ovaditabbaṁ anusāsitabbaṁ maññantī’ti. So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu ūmibhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Ūmibhayanti kho, bhikkhave, kodhūpāyāsassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, ūmibhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti: ‘idaṁ te khāditabbaṁ, idaṁ te na khāditabbaṁ, idaṁ te bhuñjitabbaṁ, idaṁ te na bhuñjitabbaṁ, idaṁ te sāyitabbaṁ, idaṁ te na sāyitabbaṁ, idaṁ te pātabbaṁ, idaṁ te na pātabbaṁ, kappiyaṁ te khāditabbaṁ, akappiyaṁ te na khāditabbaṁ, kappiyaṁ te bhuñjitabbaṁ, akappiyaṁ te na bhuñjitabbaṁ, kappiyaṁ te sāyitabbaṁ, akappiyaṁ te na sāyitabbaṁ, kappiyaṁ te pātabbaṁ, akappiyaṁ te na pātabbaṁ, kāle te khāditabbaṁ, vikāle te na khāditabbaṁ, kāle te bhuñjitabbaṁ, vikāle te na bhuñjitabbaṁ, kāle te sāyitabbaṁ, vikāle te na sāyitabbaṁ, kāle te pātabbaṁ, vikāle te na pātabban’ti. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā yaṁ icchāma taṁ khādāma, yaṁ na icchāma na taṁ khādāma; yaṁ icchāma taṁ bhuñjāma, yaṁ na icchāma na taṁ bhuñjāma; yaṁ icchāma taṁ sāyāma, yaṁ na icchāma na taṁ sāyāma; yaṁ icchāma taṁ pivāma, yaṁ na icchāma na taṁ pivāma; kappiyampi khādāma akappiyampi khādāma kappiyampi bhuñjāma akappiyampi bhuñjāma kappiyampi sāyāma akappiyampi sāyāma kappiyampi pivāma akappiyampi pivāma, kālepi khādāma vikālepi khādāma kālepi bhuñjāma vikālepi bhuñjāma kālepi sāyāma vikālepi sāyāma kālepi pivāma vikālepi pivāma; yampi no saddhā gahapatikā divā vikāle paṇītaṁ khādanīyaṁ vā bhojanīyaṁ vā denti, tatrapime mukhāvaraṇaṁ maññe karontī’ti. So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu kumbhīlabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Kumbhīlabhayanti kho, bhikkhave, odarikattassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ?
Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti:
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto;
appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti:
‘idaṁ te khāditabbaṁ, idaṁ te na khāditabbaṁ, idaṁ te bhuñjitabbaṁ, idaṁ te na bhuñjitabbaṁ, idaṁ te sāyitabbaṁ, idaṁ te na sāyitabbaṁ, idaṁ te pātabbaṁ, idaṁ te na pātabbaṁ, kappiyaṁ te khāditabbaṁ, akappiyaṁ te na khāditabbaṁ, kappiyaṁ te bhuñjitabbaṁ, akappiyaṁ te na bhuñjitabbaṁ, kappiyaṁ te sāyitabbaṁ, akappiyaṁ te na sāyitabbaṁ, kappiyaṁ te pātabbaṁ, akappiyaṁ te na pātabbaṁ, kāle te khāditabbaṁ, vikāle te na khāditabbaṁ, kāle te bhuñjitabbaṁ, vikāle te na bhuñjitabbaṁ, kāle te sāyitabbaṁ, vikāle te na sāyitabbaṁ, kāle te pātabbaṁ, vikāle te na pātabban’ti.
Tassa evaṁ hoti:
‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā yaṁ icchāma taṁ khādāma, yaṁ na icchāma na taṁ khādāma;
yaṁ icchāma taṁ bhuñjāma, yaṁ na icchāma na taṁ bhuñjāma;
yaṁ icchāma taṁ sāyāma, yaṁ na icchāma na taṁ sāyāma;
yaṁ icchāma taṁ pivāma, yaṁ na icchāma na taṁ pivāma;
kappiyampi khādāma akappiyampi khādāma kappiyampi bhuñjāma akappiyampi bhuñjāma kappiyampi sāyāma akappiyampi sāyāma kappiyampi pivāma akappiyampi pivāma, kālepi khādāma vikālepi khādāma kālepi bhuñjāma vikālepi bhuñjāma kālepi sāyāma vikālepi sāyāma kālepi pivāma vikālepi pivāma;
yampi no saddhā gahapatikā divā vikāle paṇītaṁ khādanīyaṁ vā bhojanīyaṁ vā denti, tatrapime mukhāvaraṇaṁ maññe karontī’ti.
So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati.
Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu kumbhīlabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto.
Kumbhīlabhayanti kho, bhikkhave, odarikattassetaṁ adhivacanaṁ.
Idaṁ vuccati, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. Tamenaṁ tathā pabbajitaṁ samānaṁ sabrahmacārino ovadanti anusāsanti: ‘idaṁ te khāditabbaṁ, idaṁ te na khāditabbaṁ, idaṁ te bhuñjitabbaṁ, idaṁ te na bhuñjitabbaṁ, idaṁ te sāyitabbaṁ, idaṁ te na sāyitabbaṁ, idaṁ te pātabbaṁ, idaṁ te na pātabbaṁ, kappiyaṁ te khāditabbaṁ, akappiyaṁ te na khāditabbaṁ, kappiyaṁ te bhuñjitabbaṁ, akappiyaṁ te na bhuñjitabbaṁ, kappiyaṁ te sāyitabbaṁ, akappiyaṁ te na sāyitabbaṁ, kappiyaṁ te pātabbaṁ, akappiyaṁ te na pātabbaṁ, kāle te khāditabbaṁ, vikāle te na khāditabbaṁ, kāle te bhuñjitabbaṁ, vikāle te na bhuñjitabbaṁ, kāle te sāyitabbaṁ, vikāle te na sāyitabbaṁ, kāle te pātabbaṁ, vikāle te na pātabban’ti. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā yaṁ icchāma taṁ khādāma, yaṁ na icchāma na taṁ khādāma; yaṁ icchāma taṁ bhuñjāma, yaṁ na icchāma na taṁ bhuñjāma; yaṁ icchāma taṁ sāyāma, yaṁ na icchāma na taṁ sāyāma; yaṁ icchāma taṁ pivāma, yaṁ na icchāma na taṁ pivāma; kappiyampi khādāma akappiyampi khādāma kappiyampi bhuñjāma akappiyampi bhuñjāma kappiyampi sāyāma akappiyampi sāyāma kappiyampi pivāma akappiyampi pivāma, kālepi khādāma vikālepi khādāma kālepi bhuñjāma vikālepi bhuñjāma kālepi sāyāma vikālepi sāyāma kālepi pivāma vikālepi pivāma; yampi no saddhā gahapatikā divā vikāle paṇītaṁ khādanīyaṁ vā bhojanīyaṁ vā denti, tatrapime mukhāvaraṇaṁ maññe karontī’ti. So kupito anattamano sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu kumbhīlabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Kumbhīlabhayanti kho, bhikkhave, odarikattassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, kumbhīlabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi, dukkhehi domanassehi upāyāsehi dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi. So tattha passati gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṁ samaṅgībhūtaṁ paricārayamānaṁ. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārimhā; saṁvijjanti kho pana me kule bhogā. Sakkā bhoge ca bhuñjituṁ puññāni ca kātuṁ. Yannūnāhaṁ sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjeyyaṁ puññāni ca kareyyan’ti. So sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu āvaṭṭabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Āvaṭṭabhayanti kho, bhikkhave, pañcannetaṁ kāmaguṇānaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ?
Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti:
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi, dukkhehi domanassehi upāyāsehi dukkhotiṇṇo dukkhapareto;
appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi.
So tattha passati gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṁ samaṅgībhūtaṁ paricārayamānaṁ.
Tassa evaṁ hoti:
‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārimhā;
saṁvijjanti kho pana me kule bhogā.
Sakkā bhoge ca bhuñjituṁ puññāni ca kātuṁ.
Yannūnāhaṁ sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjeyyaṁ puññāni ca kareyyan’ti.
So sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati.
Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu āvaṭṭabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto.
Āvaṭṭabhayanti kho, bhikkhave, pañcannetaṁ kāmaguṇānaṁ adhivacanaṁ.
Idaṁ vuccati, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi, dukkhehi domanassehi upāyāsehi dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi. So tattha passati gahapatiṁ vā gahapatiputtaṁ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṁ samaṅgībhūtaṁ paricārayamānaṁ. Tassa evaṁ hoti: ‘mayaṁ kho pubbe agāriyabhūtā samānā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārimhā; saṁvijjanti kho pana me kule bhogā. Sakkā bhoge ca bhuñjituṁ puññāni ca kātuṁ. Yannūnāhaṁ sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjeyyaṁ puññāni ca kareyyan’ti. So sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu āvaṭṭabhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Āvaṭṭabhayanti kho, bhikkhave, pañcannetaṁ kāmaguṇānaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, āvaṭṭabhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, susukābhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi. So tattha passati mātugāmaṁ dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā. Tassa mātugāmaṁ disvā dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā rāgo cittaṁ anuddhaṁseti. So rāgānuddhaṁsitena cittena sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu susukābhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Susukābhayanti kho, bhikkhave, mātugāmassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, susukābhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, susukābhayaṁ?
Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti:
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto;
appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi.
So tattha passati mātugāmaṁ dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā.
Tassa mātugāmaṁ disvā dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā rāgo cittaṁ anuddhaṁseti.
So rāgānuddhaṁsitena cittena sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati.
Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu susukābhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto.
Susukābhayanti kho, bhikkhave, mātugāmassetaṁ adhivacanaṁ.
Idaṁ vuccati, bhikkhave, susukābhayaṁ.

Katamañca, bhikkhave, susukābhayaṁ? Idha, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito hoti: ‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto; appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti. So evaṁ pabbajito samāno pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya gāmaṁ vā nigamaṁ vā piṇḍāya pavisati arakkhiteneva kāyena arakkhitāya vācāya arakkhitena cittena anupaṭṭhitāya satiyā asaṁvutehi indriyehi. So tattha passati mātugāmaṁ dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā. Tassa mātugāmaṁ disvā dunnivatthaṁ vā duppārutaṁ vā rāgo cittaṁ anuddhaṁseti. So rāgānuddhaṁsitena cittena sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattati. Ayaṁ vuccati, bhikkhave, bhikkhu susukābhayassa bhīto sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvatto. Susukābhayanti kho, bhikkhave, mātugāmassetaṁ adhivacanaṁ. Idaṁ vuccati, bhikkhave, susukābhayaṁ.

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbānī”ti.

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbānī”ti.

Imāni kho, bhikkhave, cattāri bhayāni idhekaccassa kulaputtassa imasmiṁ dhammavinaye agārasmā anagāriyaṁ pabbajitassa pāṭikaṅkhitabbānī”ti.

Dutiyaṁ.

Dutiyaṁ.

Dutiyaṁ.

AnteriorCulpaAN 4.121·AttānuvādasuttaLos temores de la culpa, la vergüenza, el castigo y el renacimiento en un mal lugar.SiguienteDiferencia (1.º)AN 4.123·PaṭhamanānākaraṇasuttaDuración del renacimiento en varios reinos exaltados.

Texto original en pali: Mahāsaṅgīti Tipiṭaka Buddhavasse 2500.

Datos pali, segmentación, variantes y metadatos: importados desde SuttaCentral.

Traducción al español: Isidatta.

Gestionar consentimiento

🍪 En KarunaPura usamos cookies para ofrecerte una experiencia más consciente y respetuosa.

Funcionales Siempre activo
Estas cookies son esenciales para el funcionamiento básico de la web y no se pueden desactivar.
Permiten recordar tus ajustes y preferencias para que tu experiencia sea más fluida.
El almacenamiento o acceso técnico es necesario para la finalidad legítima de almacenar preferencias no solicitadas por el abonado o usuario.
Estadísticas
El almacenamiento o acceso técnico que es utilizado exclusivamente con fines estadísticos. Nos ayudan a entender cómo se usa el sitio de forma anónima, para seguir mejorando.
Marketing
Se utilizan para ofrecer contenido personalizado y relevante según tu comportamiento de navegación.
  • Administrar opciones
  • Gestionar los servicios
  • Gestionar {vendor_count} proveedores
  • Leer más sobre estos propósitos
Ver preferencias
  • {title}
  • {title}
  • {title}