SC 1 Esto he escuchado: En una ocasión, el Bienaventurado estaba cerca de Rajagaha en la Arboleda de los Bambúes, en el lugar dónde las ardillas van en busca de la comida.
SC 2 Al mismo tiempo, el príncipe Abhaya fue junto a Nigantha Nataputta y, al llegar, lo saludó respetuosamente y se sentó a un lado. Cuando ya estaba sentado allí, Nigantha Nataputta se dirigió a él con estas palabras:
SC 3“Ven, príncipe y refuta las palabras del ascetasamaṇaAsceta o contemplativo. Proviene de una raíz śram que significa desgastar o subyugar.Ver en el glosario Gotama para que se difunda esta admirable noticia: ‘¡Las palabras del asceta Gotama –tan imponentes y poderosas- fueron refutadas por el Príncipe Abhaya!’”
“¿Pero cómo, venerable señorbhanteEn los textos pali, se usa como vocativo para dirigirse al Buddha o a un monje budista. En el uso moderno a menudo se emplea también como título.Ver en el glosario, voy a refutar las palabras del asceta Gotama, siendo éstas tan imponentes y poderosas?”
“Ven, príncipe. Ve junto al asceta Gotama y al llegar dile: ‘Señor, ¿podría el Tathagata decir palabras que fueran desagradables e ingratas para otros’? Y si el asceta Gotama te responde: ‘El Tathagata podría decir palabras que fueran desagradables e ingratas para otros’, tú debes decirle: ‘Entonces, ¿dónde está la diferencia entre Usted, señor, y otra gente común y corriente? Ya que cualquier persona común y corriente dice palabras que son desagradables e ingratas para otros’ Pero, si el asceta Gotama te responde: ‘El Tathagata no podría decir palabras que fueran desagradables e ingratas para otros’, tú debes decirle: ‘Entonces, ¿cómo es, señor, que dijiste esto de DevadattaDevadattaUn primo del Buddha que intentó provocar un cisma en el saṅgha y que desde entonces se ha convertido en emblema de todos los budistas que trabajan, consciente o inconscientemente, para socavar la religión desde dentro.Ver en el glosario: «Devadatta está destinado al plano de privaciónapāya-bhūmiLos cuatro niveles inferiores de existencia en los que uno podría renacer como resultado de acciones pasadas perjudiciales (ver kamma): renacimiento en un infierno, como espíritu hambriento (ver peta), como demonio furioso (ver asura), o como animal común. Ninguno de estos estados es permanente. Comparar con sugati.Ver en el glosario, Devadatta está destinado al infierno, Devadatta permanecerá allá por un eón de tiempo, Devadatta es incorregible»? Devadatta fue disgustado y contrariado a causa de estas palabras suyas’. Cuando el asceta Gotama se encuentre en la encrucijada de estas dos preguntas tuyas, no podrá ni rechazarlas ni tragárselas. Como si se clavara la punta de hierro en la garganta de un hombre, de modo que este hombre no fuera capaz de rechazarla ni de tragársela, así el asceta Gotama, al ser puesto en la encrucijada de estas dos preguntas tuyas, no podrá rechazarlas ni tragárselas”.
SC 4“Así sea, venerable señor”, respondió el príncipe Abhaya. Después de lo cual, se levantó de su asiento y, al rendir homenaje a Nigantha Nataputta, partió de allí, cuidando por respeto que Nigantha Nataputta quedara siempre a su lado derecho.
Acto seguido, se acercó al Bienaventurado y, al saludarlo respetuosamente, se sentó a un lado. Cuando estaba allí sentado, miró en la dirección del sol y pensó lo siguiente: “Hoy ya es tarde para refutar las palabras del Bienaventurado. Voy a derribar las palabras del Bienaventurado mañana en mi casa”. Entonces, dijo al Bienaventurado: “Venerables señor, que el Bienaventurado acepte mi donativo de comida mañana en mi casa junto con otros tres [monjes]”.
Y el Bienaventurado consintió en silencio.
SC 5 Cuando el príncipe Abhaya hubo entendido que el Bienaventurado aceptó su invitación, se levantó de su asiento y, al rendir homenaje al Bienaventurado, partió de allí, cuidando por respeto que el Bienaventurado quedara siempre a su lado derecho.
Entonces, cuando pasó la noche, el Bienaventurado se levantó temprano, se vistió y llevando su cuenco y el hábito exterior se fue a la casa de príncipe Abhaya. Al llegar se sentó en el asiento que estaba preparado para él. Acto seguido, el príncipe Abhaya con sus propias manos sirvió toda clase de comida fina, blanda y sólida hasta que todos quedaron satisfechos.
Cuando el Bienaventurado terminó de comer, apartó su mano del tazón y el príncipe Abhaya tomó un asiento más bajo y se sentó a un lado. Cuando estaba sentado ahí, se dirigió al Bienaventurado con estas palabras:
SC 6“Venerable señor, ¿podría el Tathagata decir palabras que fueran desagradables e ingratas para otros’?”
“Príncipe, para esta pregunta no existe una respuesta unilateral ‘sí’ o ‘no’”.
“Entonces, señor, los niganhtas han perdido en eso.”
“Pero, príncipe, ¿por qué dices: ‘Entonces, señor, los niganhtas han perdido ne eso’?”
“Porque justo ayer, señor, cuando fui junto a Nigantha Nataputta… [y el príncipe relata al BudaBuddhaEl nombre dado a quien redescubre por sí mismo el sendero liberador del Dhamma, tras un largo período de haber sido olvidado por el mundo. Según la tradición, una larga línea de Buddhas se extiende hasta el pasado distante. El Buddha más reciente nació como Siddhattha Gotama en la India alrededor del año 500 a.e.c. Un joven bien educado y acomodado, renunció a su familia y su herencia principesca en la flor de la vida para buscar la verdadera libertad y el fin del sufrimiento (dukkha). Después de siete años de austeridades en el bosque, redescubrió el «camino medio» y alcanzó su meta, convirtiéndose en el Buddha.Ver en el glosario lo ocurrido en los versos 2 y 3 ].
SC 7 En esta ocasión, un niño, un delicado infante estaba recostado en el regazo del príncipe Abhaya. Entonces, el Bienaventurado dijo al príncipe Abhaya: “¿Qué opinas príncipe: Si a este joven muchacho por culpa de tu propia negligencia o por negligencia de la niñera se le metiera una clavija en la boca o una gravilla, qué harías, entonces?”
“Venerable señor, se lo sacaría. Si no sabría sacarlo de una vez, agarraría su cabeza con mi mano izquierda y con un dedo de la derecha se lo sacaría, aún si esto significara derramar más sangre. ¿Por qué lo haría así? Por la compasiónkaruṇāCompasión; simpatía; la aspiración a encontrar una forma de ser verdaderamente útil a uno mismo y a otros. Una de las cuatro «moradas sublimes» (brahma-vihāra).Ver en el glosario que tengo hacia este muchacho”.
SC 8“De igual manera, príncipe: (i) Cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras no se ajustan a los hechos, no son verdaderas ni beneficiosas, son desagradables e ingratas para otros, entonces se abstiene de pronunciarlas; (ii) cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras se ajustan a los hechos y son verdaderas, pero no son beneficiosas, son desagradables e ingratas para otros, entonces se abstiene de pronunciarlas; (iii) cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras se ajustan a los hechos, son verdaderas y beneficiosas, pero son desagradables e ingratas para otros, entonces él busca el tiempo adecuadosammāDe forma correcta, adecuada o bien orientada. En el Noble Sendero Óctuple indica que cada factor está alineado con el camino que conduce al cese de dukkha.Ver en el glosario de pronunciarlas; (iv) cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras no se ajustan a los hechos, no son verdaderas ni beneficiosas, pero son agradables y gratas para otros, entonces se abstiene de pronunciarlas; (v) cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras se ajustan a los hechos, son verdaderas, pero no son beneficiosas, aunque sean agradables y gratas para otros, entonces se abstiene de pronunciarlas; (vi) cuando el Tathagata reconoce que ciertas palabras se ajustan a los hechos, son verdaderas y beneficiosas, son agradables y gratas para otros, entonces él busca el tiempo adecuado de pronunciarlas.
“Y, ¿por qué lo hace así? Por la compasión que tiene hacia los seres vivientes.”
SC 9 “Venerable señor, cuando los sabios nobles, sabios brahmanesbrahmanLa casta brahmán (brahmin) de la India es una clase hereditaria con funciones sacerdotales y sagradas especiales, especialmente el mantenimiento de los textos y ritos védicos antiguos. Sin embargo, muchos brahmanes vivían vidas seculares, mientras otros practicaban como renunciantes. No obstante, durante mucho tiempo mantuvieron que por su nacimiento son dignos del más alto respeto. El budismo tomó prestado el término brahmán para aplicarlo a quienes han alcanzado la meta, mostrando que el respeto no se gana por nacimiento, raza o casta, sino por logro espiritual. En sentido budista, este término es sinónimo de arahant.Ver en el glosario, sabios hombres hogareños o sabios ascetas se acercan al Bienaventurado y le formulan preguntas, ¿el Bienaventurado ya tiene en su mente este pensamientovitakkaTiene dos usos principales. 1. Pensamiento: en contextos generales, éticos o doctrinales, designa un pensamiento, una reflexión, una consideración, un razonamiento o una orientación mental dirigida hacia un tema. En compuestos como kāmavitakka (pensamiento sensual), byāpādavitakka (pensamiento de malevolencia), vihiṃsāvitakka (pensamiento dañino), nekkhammavitakka (pensamiento de renuncia), abyāpādavitakka (pensamiento de no malevolencia) y avihiṃsāvitakka (pensamiento de no dañar), se traduce normalmente como pensamiento. En estos casos, el pensamiento puede ser saludable o no saludable según el contenido hacia el que se dirige la mente. 2. Aplicación inicial de la mente; pensamiento aplicado: en contexto meditativo, especialmente en la fórmula del primer jhāna, designa el movimiento inicial por el que la mente se dirige, se coloca o se aplica al objeto o ámbito meditativo. En este c…Ver en el glosario: ‘si ellos se acercan y me preguntan esto, yo les responderé aquello’ o, la respuesta se le ocurre al Bienaventurado en el acto?”
SC 10“En este caso, príncipe, le haré una contra pregunta. Respóndala cómo crea oportuno. ¿Cree Usted ser un experto en las partes del carro de guerra?”
“Sí, señor, soy muy hábilkusalaSe aplica a estados mentales, acciones o cualidades que conducen a resultados beneficiosos y favorables. Una acción caracterizada por esta cualidad moral (kusala-kamma) tiende a producir bienestar y felicidad; las acciones caracterizadas por su opuesto (akusala-kamma), conducen al sufrimiento o al pesar. Ver kamma y akusala.Ver en el glosario en las partes del carro de guerra”.
“Entonces, ¿qué opina: cuando la gente se acerca a Usted y pregunta: ‘¿Cuál es el nombrenāmaOriginalmente se refería a la función psicológica central de conceptualizar y nombrar cosas. Gradualmente evolucionó para abarcar todos los fenómenos mentales. En los suttas a veces se define como vedanā (sensación), saññā (percepción), cetanā (intención, volición), phassa (contacto sensorial), y manasikāra (atención, advertencia). Comparar con rūpa. En el Abhidhamma, nāma pasó a referirse a los componentes mentales de los cinco khandhas.Ver en el glosario de esta parte del carro?’, tiene Usted en su mente este pensamiento: ‘si ellos se acercan y me preguntan esto, yo les responderé aquello o, la respuesta se le ocurre en el acto?”
“Venerable señor, ya que se me conoce como un experto en las partes del carro de guerra, todas ellas me son bien conocidas, de modo que, la respuesta se me ocurre en el acto”.
SC 11“Del mismo modo, príncipe, cuando los sabios nobles, sabios brahmanes, sabios hombres hogareños o sabios ascetas se acercan al Tathagata y le formulan preguntas, la respuesta se le ocurre en el acto. ¿Por qué así? Porque la propiedaddhātuLos cuatro elementos o propiedades físicas son tierra (solidez), agua (liquidez), viento (movimiento), y fuego (calor). Los seis elementos incluyen los cuatro anteriores más el espacio y la consciencia.Ver en el glosario del DhammaDhamma1. Fenómeno; cualquier cosa que ocurre y es cognoscible. 2. Fenómeno mental, «pensamiento». 3. Principio, especialmente los principios de causalidad. 4. Doctrina, enseñanza. También, principios de comportamiento que los seres humanos deben seguir para armonizar con el orden natural correcto de las cosas; cualidades mentales que deben desarrollar para realizar la cualidad inherente de la mente en sí misma. Por extensión, «Dhamma» (usualmente en mayúscula) se usa también para denotar cualquier doctrina que enseña tales cosas. Así, el Dhamma del Buddha denota tanto sus enseñanzas como las realidades descritas por esa enseñanza. (Sánscrito: dharma)Ver en el glosario es meticulosamente penetrada por el Tathagata. De esta meticulosa penetración de la propiedad del Dhamma, se le ocurren al Tathagata las respuestas”.
SC 12 Cuando esto fue dicho, el príncipe Abhaya dijo al Bienaventurado: “¡Excelente, señor! ¡Realmente, magnífico! El Bienaventurado ha expuesto el Dhamma de diferentes maneras. Es como si enderezara lo que estaba torcido, como si revelara, lo que estaba oculto, como si mostrara el camino a alguien que estaba perdido o como si encendiera una lámpara en medio de la oscuridad, de tal manera que uno dotado de buena vista pudiera percibir las formas. De esta misma manera el Bienaventurado de diferentes maneras me explicó el Dhamma. Así que, maestroācariyaMaestro; mentor. Ver kalyāṇamitta. Este término no es un título, ni se usa específicamente para monásticos, sino que se refiere a cualquier persona en un rol de enseñanza.Ver en el glosario Gotama, voy por refugio al Bienaventurado, al Dhamma y al Sangha de los monjes. Que el Bienaventurado me considere, de aquí en adelante, como uno de sus seguidoresparisāLos cuatro grupos de seguidores del Buddha que incluyen monjes, monjas, laicos y laicas. Comparar con saṅgha. Ver bhikkhu, bhikkhunī, upāsaka/upāsikā.Ver en el glosario laicos.”
Evaṁ me sutaṁ— ekaṁ samayaṁ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe.
ekaṁ samayaṁ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe.
Evaṁ me sutaṁ—ekaṁ samayaṁ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe.
Atha kho abhayo rājakumāro yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho abhayaṁ rājakumāraṁ nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca: “ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi. Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati: ‘abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’”ti.
Atha kho abhayo rājakumāro yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho abhayaṁ rājakumāraṁ nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca:
“ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi.
Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati:
‘abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’”ti.
Atha kho abhayo rājakumāro yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho abhayaṁ rājakumāraṁ nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca: “ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi. Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati: ‘abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’”ti.
“Yathā kathaṁ panāhaṁ, bhantebhanteEn los textos pali, se usa como vocativo para dirigirse al Buddha o a un monje budista. En el uso moderno a menudo se emplea también como título.Ver en el glosario, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī”ti?
“Yathā kathaṁ panāhaṁ,
bhantebhanteEn los textos pali, se usa como vocativo para dirigirse al Buddha o a un monje budista. En el uso moderno a menudo se emplea también como título.Ver en el glosario, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī”ti?
“Yathā kathaṁ panāhaṁ, bhantebhanteEn los textos pali, se usa como vocativo para dirigirse al Buddha o a un monje budista. En el uso moderno a menudo se emplea también como título.Ver en el glosario, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī”ti?
“Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi: ‘bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti? Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: ‘bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: ‘atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ? Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti. Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: ‘na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: ‘atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato: “āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti? Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti.
“Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi:
‘bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti?
Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti:
‘bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi:
‘atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ?
Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti.
Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti:
‘na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi:
‘atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato:
“āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti?
Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti.
“Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi: ‘bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti? Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: ‘bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: ‘atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ? Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti. Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: ‘na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā’ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: ‘atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato: “āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti? Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti.
Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ. Seyyathāpi nāmanāmaOriginalmente se refería a la función psicológica central de conceptualizar y nombrar cosas. Gradualmente evolucionó para abarcar todos los fenómenos mentales. En los suttas a veces se define como vedanā (sensación), saññā (percepción), cetanā (intención, volición), phassa (contacto sensorial), y manasikāra (atención, advertencia). Comparar con rūpa. En el Abhidhamma, nāma pasó a referirse a los componentes mentales de los cinco khandhas.Ver en el glosario purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ; evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ.
Seyyathāpi
nāmanāmaOriginalmente se refería a la función psicológica central de conceptualizar y nombrar cosas. Gradualmente evolucionó para abarcar todos los fenómenos mentales. En los suttas a veces se define como vedanā (sensación), saññā (percepción), cetanā (intención, volición), phassa (contacto sensorial), y manasikāra (atención, advertencia). Comparar con rūpa. En el Abhidhamma, nāma pasó a referirse a los componentes mentales de los cinco khandhas.Ver en el glosario purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ;
evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ. Seyyathāpi nāmanāmaOriginalmente se refería a la función psicológica central de conceptualizar y nombrar cosas. Gradualmente evolucionó para abarcar todos los fenómenos mentales. En los suttas a veces se define como vedanā (sensación), saññā (percepción), cetanā (intención, volición), phassa (contacto sensorial), y manasikāra (atención, advertencia). Comparar con rūpa. En el Abhidhamma, nāma pasó a referirse a los componentes mentales de los cinco khandhas.Ver en el glosario purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ; evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
“Evaṁ, bhante”ti kho abhayo rājakumāro nigaṇṭhassa nāṭaputtassa paṭissutvā uṭṭhāyāsanā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi.
“Evaṁ, bhante”ti kho abhayo rājakumāro nigaṇṭhassa nāṭaputtassa paṭissutvā uṭṭhāyāsanā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi.
“Evaṁ, bhante”ti kho abhayo rājakumāro nigaṇṭhassa nāṭaputtassa paṭissutvā uṭṭhāyāsanā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi.
Ekamantaṁ nisinnassa kho abhayassa rājakumārassa sūriyaṁ ulloketvā etadahosi:*sūriyaṁ ulloketvā → suriyaṁ oloketvā (bj, sya-all, km, pts1ed) “akālo kho ajja bhagavato vādaṁ āropetuṁ. Sve dānāhaṁ sake nivesane bhagavato vādaṁ āropessāmī”ti bhagavantaṁ etadavoca: “adhivāsetu me, bhante, bhagavā svātanāya attacatuttho bhattan”ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
Ekamantaṁ nisinnassa kho abhayassa rājakumārassa sūriyaṁ ulloketvā etadahosi:*sūriyaṁ ulloketvā → suriyaṁ oloketvā (bj, sya-all, km, pts1ed)
“akālo kho ajja bhagavato vādaṁ āropetuṁ.
Sve dānāhaṁ sake nivesane bhagavato vādaṁ āropessāmī”ti bhagavantaṁ etadavoca:
“adhivāsetu me, bhante, bhagavā svātanāya attacatuttho bhattan”ti.
Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
Ekamantaṁ nisinnassa kho abhayassa rājakumārassa sūriyaṁ ulloketvā etadahosi:*sūriyaṁ ulloketvā → suriyaṁ oloketvā (bj, sya-all, km, pts1ed)“akālo kho ajja bhagavato vādaṁ āropetuṁ. Sve dānāhaṁ sake nivesane bhagavato vādaṁ āropessāmī”ti bhagavantaṁ etadavoca: “adhivāsetu me, bhante, bhagavā svātanāya attacatuttho bhattan”ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavato adhivāsanaṁ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavato adhivāsanaṁ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavato adhivāsanaṁ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.
Atha kho bhagavā tassā rattiyā accayena pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena abhayassa rājakumārassa nivesanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
Atha kho bhagavā tassā rattiyā accayena pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena abhayassa rājakumārassa nivesanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi.
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
Atha kho bhagavā tassā rattiyā accayena pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena abhayassa rājakumārassa nivesanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ bhuttāviṁ onītapattapāṇiṁ aññataraṁ nīcaṁ āsanaṁ gahetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca: “bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti?
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ bhuttāviṁ onītapattapāṇiṁ aññataraṁ nīcaṁ āsanaṁ gahetvā ekamantaṁ nisīdi.
Ekamantaṁ nisinno kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca:
“bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti?
Atha kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ bhuttāviṁ onītapattapāṇiṁ aññataraṁ nīcaṁ āsanaṁ gahetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca: “bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti?
“Na khvettha, rājakumāra, ekaṁsenā”ti.
“Na khvettha, rājakumāra, ekaṁsenā”ti.
“Na khvettha, rājakumāra, ekaṁsenā”ti.
“Ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā”ti.
“Ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā”ti.
“Ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā”ti.
“Kiṁ pana tvaṁ, rājakumāra, evaṁ vadesi: ‘ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā’”ti?
“Kiṁ pana tvaṁ, rājakumāra, evaṁ vadesi:
‘ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā’”ti?
“Kiṁ pana tvaṁ, rājakumāra, evaṁ vadesi: ‘ettha, bhante, anassuṁ nigaṇṭhā’”ti?
“Idhāhaṁ, bhante, yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁ. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho maṁ, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca: ‘ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi. Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati— abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’ti. Evaṁ vutte, ahaṁ, bhante, nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ etadavocaṁ: ‘yathā kathaṁ panāhaṁ, bhante, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī’ti? ‘Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi: “bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti? Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: “bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: “atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ? Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti. Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: “na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi— atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato: “āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti? Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti. Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ. Seyyathāpi nāma purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ; evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
“Idhāhaṁ, bhante, yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁ. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho maṁ, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca:
‘ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi.
Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati—
abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’ti.
Evaṁ vutte, ahaṁ, bhante, nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ etadavocaṁ:
‘yathā kathaṁ panāhaṁ, bhante, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī’ti?
‘Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi:
“bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti?
Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti:
“bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi:
“atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ?
Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti.
Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti:
“na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi—
atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato:
“āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti?
Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti.
Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ.
Seyyathāpi nāma purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ;
evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
“Idhāhaṁ, bhante, yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdiṁ. Ekamantaṁ nisinnaṁ kho maṁ, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto etadavoca: ‘ehi tvaṁ, rājakumāra, samaṇassa gotamassa vādaṁ āropehi. Evaṁ te kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchissati—abhayena rājakumārena samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādo āropito’ti. Evaṁ vutte, ahaṁ, bhante, nigaṇṭhaṁ nāṭaputtaṁ etadavocaṁ: ‘yathā kathaṁ panāhaṁ, bhante, samaṇassa gotamassa evaṁ mahiddhikassa evaṁ mahānubhāvassa vādaṁ āropessāmī’ti? ‘Ehi tvaṁ, rājakumāra, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṁ gotamaṁ evaṁ vadehi: “bhāseyya nu kho, bhante, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti? Sace te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: “bhāseyya, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi: “atha kiñcarahi te, bhante, puthujjanena nānākaraṇaṁ? Puthujjanopi hi taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti. Sace pana te samaṇo gotamo evaṁ puṭṭho evaṁ byākaroti: “na, rājakumāra, tathāgato taṁ vācaṁ bhāseyya yā sā vācā paresaṁ appiyā amanāpā”ti, tamenaṁ tvaṁ evaṁ vadeyyāsi—atha kiñcarahi te, bhante, devadatto byākato: “āpāyiko devadatto, nerayiko devadatto, kappaṭṭho devadatto, atekiccho devadatto”ti? Tāya ca pana te vācāya devadatto kupito ahosi anattamano’ti. Imaṁ kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilituṁ. Seyyathāpi nāma purisassa ayosiṅghāṭakaṁ kaṇṭhe vilaggaṁ, so neva sakkuṇeyya uggilituṁ na sakkuṇeyya ogilituṁ; evameva kho te, rājakumāra, samaṇo gotamo imaṁ ubhatokoṭikaṁ pañhaṁ puṭṭho samāno neva sakkhiti uggilituṁ na sakkhiti ogilitun”ti.
Tena kho pana samayena daharo kumāro mando uttānaseyyako abhayassa rājakumārassa aṅke nisinno hoti. Atha kho bhagavā abhayaṁ rājakumāraṁ etadavoca: “Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, sacāyaṁ kumāro tuyhaṁ vā pamādamanvāya dhātiyā vā pamādamanvāya kaṭṭhaṁ vā kaṭhalaṁ vā mukhe āhareyya, kinti naṁ kareyyāsī”ti?*kaṭhalaṁ → kathalaṁ (mr)
Tena kho pana samayena daharo kumāro mando uttānaseyyako abhayassa rājakumārassa aṅke nisinno hoti.
Atha kho bhagavā abhayaṁ rājakumāraṁ etadavoca:
“Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra,
sacāyaṁ kumāro tuyhaṁ vā pamādamanvāya dhātiyā vā pamādamanvāya kaṭṭhaṁ vā kaṭhalaṁ vā mukhe āhareyya, kinti naṁ kareyyāsī”ti?*kaṭhalaṁ → kathalaṁ (mr)
Tena kho pana samayena daharo kumāro mando uttānaseyyako abhayassa rājakumārassa aṅke nisinno hoti. Atha kho bhagavā abhayaṁ rājakumāraṁ etadavoca: “Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, sacāyaṁ kumāro tuyhaṁ vā pamādamanvāya dhātiyā vā pamādamanvāya kaṭṭhaṁ vā kaṭhalaṁ vā mukhe āhareyya, kinti naṁ kareyyāsī”ti?*kaṭhalaṁ → kathalaṁ (mr)
“Āhareyyassāhaṁ, bhante. Sace, bhante, na sakkuṇeyyaṁ ādikeneva āhattuṁ, vāmena hatthena sīsaṁ pariggahetvā dakkhiṇena hatthena vaṅkaṅguliṁ karitvā salohitampi āhareyyaṁ.*āhattuṁ → āharituṁ (sya-all, km) | pariggahetvā → paggahetvā (bj) Taṁ kissa hetu? Atthi me, bhante, kumāre anukampā”ti.
Sace, bhante, na sakkuṇeyyaṁ ādikeneva āhattuṁ, vāmena hatthena sīsaṁ pariggahetvā dakkhiṇena hatthena vaṅkaṅguliṁ karitvā salohitampi āhareyyaṁ.*āhattuṁ → āharituṁ (sya-all, km) | pariggahetvā → paggahetvā (bj)
Atthi me, bhante, kumāre anukampā”ti.
“Āhareyyassāhaṁ, bhante. Sace, bhante, na sakkuṇeyyaṁ ādikeneva āhattuṁ, vāmena hatthena sīsaṁ pariggahetvā dakkhiṇena hatthena vaṅkaṅguliṁ karitvā salohitampi āhareyyaṁ.*āhattuṁ → āharituṁ (sya-all, km) | pariggahetvā → paggahetvā (bj)Taṁ kissa hetu? Atthi me, bhante, kumāre anukampā”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati. Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati. Yañca kho tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya. Yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati. Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati. Yañca tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya. Taṁ kissa hetu? Atthi, rājakumāra, tathāgatassa sattesu anukampā”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati.
Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati.
Yañca kho tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya.
Yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati.
Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati.
Yañca tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya.
Atthi, rājakumāra, tathāgatassa sattesu anukampā”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati. Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati. Yañca kho tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ appiyā amanāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya. Yaṁ tathāgato vācaṁ jānāti abhūtaṁ atacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, na taṁ tathāgato vācaṁ bhāsati. Yampi tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ anatthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā tampi tathāgato vācaṁ na bhāsati. Yañca tathāgato vācaṁ jānāti bhūtaṁ tacchaṁ atthasaṁhitaṁ sā ca paresaṁ piyā manāpā, tatra kālaññū tathāgato hoti tassā vācāya veyyākaraṇāya. Taṁ kissa hetu? Atthi, rājakumāra, tathāgatassa sattesu anukampā”ti.
“Yeme, bhante, khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti, pubbeva nu kho, etaṁ, bhante, bhagavato cetaso parivitakkitaṁ hoti ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti?
“Yeme, bhante, khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti,
pubbeva nu kho, etaṁ, bhante, bhagavato cetaso parivitakkitaṁ hoti ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti?
“Yeme, bhante, khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti, pubbeva nu kho, etaṁ, bhante, bhagavato cetaso parivitakkitaṁ hoti ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti?
“Tena hi, rājakumāra, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya tathā naṁ byākareyyāsi. Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, kusalo tvaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti?
“Tena hi, rājakumāra, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya tathā naṁ byākareyyāsi.
Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra,
kusalo tvaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti?
“Tena hi, rājakumāra, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya tathā naṁ byākareyyāsi. Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, kusalo tvaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti?
“Evaṁ, bhante, kusalo ahaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti.
“Evaṁ, bhante, kusalo ahaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti.
“Evaṁ, bhante, kusalo ahaṁ rathassa aṅgapaccaṅgānan”ti.
“Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, ye taṁ upasaṅkamitvā evaṁ puccheyyuṁ: ‘kiṁ nāmidaṁ rathassa aṅgapaccaṅgan’ti? Pubbeva nu kho te etaṁ cetaso parivitakkitaṁ assa ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ paṭibhāseyyā”ti?
“Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra,
ye taṁ upasaṅkamitvā evaṁ puccheyyuṁ:
‘kiṁ nāmidaṁ rathassa aṅgapaccaṅgan’ti?
Pubbeva nu kho te etaṁ cetaso parivitakkitaṁ assa ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ paṭibhāseyyā”ti?
“Taṁ kiṁ maññasi, rājakumāra, ye taṁ upasaṅkamitvā evaṁ puccheyyuṁ: ‘kiṁ nāmidaṁ rathassa aṅgapaccaṅgan’ti? Pubbeva nu kho te etaṁ cetaso parivitakkitaṁ assa ‘ye maṁ upasaṅkamitvā evaṁ pucchissanti tesāhaṁ evaṁ puṭṭho evaṁ byākarissāmī’ti, udāhu ṭhānasovetaṁ paṭibhāseyyā”ti?
“Ahañhi, bhante, rathiko saññāto kusalo rathassa aṅgapaccaṅgānaṁ. Sabbāni me rathassa aṅgapaccaṅgāni suviditāni. Ṭhānasovetaṁ maṁ paṭibhāseyyā”ti.
“Ahañhi, bhante, rathiko saññāto kusalo rathassa aṅgapaccaṅgānaṁ.
Sabbāni me rathassa aṅgapaccaṅgāni suviditāni.
Ṭhānasovetaṁ maṁ paṭibhāseyyā”ti.
“Ahañhi, bhante, rathiko saññāto kusalo rathassa aṅgapaccaṅgānaṁ. Sabbāni me rathassa aṅgapaccaṅgāni suviditāni. Ṭhānasovetaṁ maṁ paṭibhāseyyā”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, ye te khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti, ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhāti. Taṁ kissa hetu? Sā hi, rājakumāra, tathāgatassa dhammadhātu suppaṭividdhā yassā dhammadhātuyā suppaṭividdhattā ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, ye te khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti, ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhāti.
Sā hi, rājakumāra, tathāgatassa dhammadhātu suppaṭividdhā yassā dhammadhātuyā suppaṭividdhattā ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti.
“Evameva kho, rājakumāra, ye te khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi pañhaṁ abhisaṅkharitvā tathāgataṁ upasaṅkamitvā pucchanti, ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhāti. Taṁ kissa hetu? Sā hi, rājakumāra, tathāgatassa dhammadhātu suppaṭividdhā yassā dhammadhātuyā suppaṭividdhattā ṭhānasovetaṁ tathāgataṁ paṭibhātī”ti.
Evaṁ vutte, abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca: “abhikkantaṁ, bhante, abhikkantaṁ, bhante …pe… ajjatagge pāṇupetaṁ saraṇaṁ gatan”ti.
Evaṁ vutte, abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca:
“abhikkantaṁ, bhante, abhikkantaṁ, bhante …pe…
ajjatagge pāṇupetaṁ saraṇaṁ gatan”ti.
Evaṁ vutte, abhayo rājakumāro bhagavantaṁ etadavoca: “abhikkantaṁ, bhante, abhikkantaṁ, bhante …pe… ajjatagge pāṇupetaṁ saraṇaṁ gatan”ti.
Abhayarājakumārasuttaṁ niṭṭhitaṁ aṭṭhamaṁ.
Abhayarājakumārasuttaṁ niṭṭhitaṁ aṭṭhamaṁ.
Abhayarājakumārasuttaṁ niṭṭhitaṁ aṭṭhamaṁ.